melis

sāku prātot, kas ir sliktāk, melot citiem un sapīties paša melos vai melot pašam sev?
vēl ir interesanti, ka ir cilvēki, kas no kaut kādiem faktiem vai savām iedomām izveido kaut kādu savu loģiku un iedomājas to, kā patiesībā nemaz nav. zini, tas var būt diezgan kaitinoši, jo viņi tad vairs negrib noticēt patiesībai.
vēl gribēju tev izstāstīt, ka esmu no tā visa nogurusi un man nedaudz besī ārā, bet es to atstāju tur, lai kur tas būtu, uzkāpju virsū, nedaudz pamīdu ar kājām un aizeju tālāk. domāju, ka neko nezaudēju, tikai iegūstu un ja arī zaudēju tad, nu ko? - žēl?


'tik pieaudzis, bet tomēr tik mazs un stulbs'


'...tagad es dzirēju kluso lapu čaboņu zem ķepām, pūces spārnu vēdas virs galvas, okeāna - tālu, tālu rietumos - vaidus pret krastu. dzirdēt to un neko citu. nejust neko citu kā tikai ātrumu, tikai muskuļu, dzīslu un kaulu savilkšanos, kas kustējās vienā ritmā, atstājot aiz muguras jūdzi pēc jūdzes...'


zini, tu man, īstenībā, tā tīri neko patīc. :)