Kādreiz mēdzu pasapņot un aizlidināt domas tālu prom no realitātes.

Japāņu pastkastītēs nedaudz redzu to pašu vīziju, ko todien, kad man tika zīlēts tējas biezumos - patiesībā, tik traki nemaz nešķiet, ja paveras apkārt plašajos Tibetas kalnu augstumos. Nešķiet neparasti izbēgt no karstās lielpilsētas straumes vai neredzēt savus mīļos. Tik šķietami ikdienišķi stāvu kalna virsotnē un veros mežā, caur kuru mulsinoši lēni rit upe. Dīvaini likās toreiz, kad, piedūmotajā teltī, viņa ar savu, tobrīd, ironiski aizsmakušo balsi sacīja, ka kalna virsotnē visu sapratīšu, radīšu atbildes. Kādas atbildes? Kādā kalnā? - domāju tad, bet tagad skaidri zinu, ka Tālo Austrumu kalniem piemīt kāds mistisks atklāsmju gars un tā dvaša ir brīnumaina.

/neatceros, kā, kapēc un kad šis tapa, bet tikko uzgāju kādā vecā pierakstu blociņā/